Tēlainais Jēzus

Savā mācībā Jēzus ir apzīmējis Sevi dažādos tēlainos veidos. Piemēram, kādā vietā Viņš Sevi sauc par Labo Ganu. Citviet Kristus saka, ka Viņš ir durvis. Citreiz Viņs sevi sauc “dzīvības maize”. Kāpēc Dieva Dēls Sevi tā raksturoja? Varbūt, ka Jēzum vienkārši patika tēlaini izteikties un tādējādi piesaistīt cilvēku uzmanību? Ko gan šie uzskatāmie apzīmējumi izsaka?

Sāksim ar to, ka Jēzus izvēlējās vārdus ļoti uzmanīgi. Tā teikt, Kristus nevēstīja neko lieku un neapdomīgu. Katram vārdam bija sava vieta un īpaša nozīme. Minētais arī attiecas uz tēlainajiem identitātes apzīmējumiem. Piemēram, saucot Sevi par durvīm, Jēzus grib pateikt kaut ko ļoti būtisku par Savu vietu Dieva attiecībās ar cilvēkiem.

Jēzus un maize

Šajā rakstā mēs domāsim par izteikumu, kurā Jēzus Sevi dēvē par dzīvības maizi. Jāņa evaņģēlijā Kristus saka: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāks pie Manis, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:35) Maize Jēzus izpratnē ir kas vairāk par garšīgu un bieži lietotu ēdienu. Maize savā būtībā ir līdzeklis caur kuru tiek uzturēta mūsu dzīvība. Mēs ēdam maizi, uzņemam vajadzīgās barības vielas un dzīvojam. Tāpēc arī Jēzus Savā izteikumā apvieno ideju par izsalkuma un slāpju apmierinājumu. Ja cilvēka slāpes un izsalkums tiek apmierināti, tad viņa dzīvība tiek uzturēta.

Dieva glābšanas plāns

Dievs pabaro Savu Draudzi caur Jēzu, kamēr tā ir ceļā uz Debesīm.

  

Pamanīsim vēl to, ka Jēzus dotos vārdus izsaka Bībeles kopējā stāsta kontekstā. Kad Dievs izglāba Savu tautu no Ēģiptes, Viņš to brīnumainā veidā tuksnesī pabaroja. Tas notika vairākos veidos, bet šim kontekstam atbilstīgākā ir Izraēla pabarošana ar maizi jeb mannu. Šis stāsts ir aprakstīts 2. Mozus grāmatā 16. nodaļā. Dievs brīnumainā veidā deva maizi no debesīm, lai uzturētu Savu tautu ceļā uz Apsolīto zemi. Jēzus Sevī iemieso šo notikumu daudz pamatīgāk. Dievs pabaro Savu Draudzi caur Jēzu, kamēr tā ir ceļā uz Debesīm.

Maize un dzīvība

Ir taču iespējams dzīvot bez Jēzus un justies piepildītam, pilnvērtīgam.

  

Jēzus, nodēvējot Sevi par dzīvības maizi, izsaka kādu ļoti radikālu ideju. Tie, kuri bauda šo maizi, tiem ir dzīvība. Kuri šo maizi neēd, tiem dzīvības nav. Ne velti Kristus Sevi neapzīmē vispārīgi par maizi, bet gan specifiski par dzīvības maizi. Par kādu dzīvību šeit ir runa? Tik daudzi cilvēki dzīvo bez ticības Jēzum, un viņiem klājas ļoti labi. Ir taču iespējams dzīvot bez Jēzus un justies piepildītam, pilnvērtīgam.

Ja mēs domājam par šo dzīvi vien, tad Jēzus vārdi par Sevi kā dzīvības maizi ir niekošanās vien. Tomēr pamanīsim to, ka Kristus šeit runā par Sevi kā maizi mūžīgās dzīvības kontekstā. Dažus pantus vēlāk Kristus saka sekojošo par dzīvību, ko Viņš dāvā ticīgajiem: “Mana sūtītāja griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic Viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu Pastarā Dienā.” (Jāņa 6:40) Lūk, šeit arī parādās tas, kāpēc visiem cilvēkiem tik ļoti izmisīgi ir nepieciešams Jēzus Kristus.

Pienāks īpaša diena, kad Dievs tiesās pasauli. Šī diena būs augšāmcelšanās diena. Visi mirušie tiks celti augšā un līdz ar visiem dzīvajiem viņi stāsies Dieva troņa priekšā.
  

Tie, kuriem būs ticība Kristum, dzīvos Dieva jaunajā pasaulē mūžīgi. Tie, kuriem nebūs ticības dzīvības maizei, tiks pazudināti un piedzīvos Dieva dusmas.

Pareizā perspektīva

Mums visiem ik dienas ir vajadzīgs ēdiens. Tas ir nepieciešams mūsu veselības un dzīvības uzturēšanai. Līdzīgā veidā raudzīsimies arī uz Jēzu Kristu. Ticība Jēzum tik tiešām ir cilvēku dzīvības pamatā. Ne jau tāpēc, ka bez Kristus mēs nespētu atrast morāles orientierus. Ne jau tāpēc, ka bez Jēzus mēs nespētu justies piepildīti. Ticība Jēzum ir mūsu dzīvības pamatā, jo tas ir vienīgais, kas ļaus mums pastāvēt Tiesas dienā. Ja paņemam prom ideju par galējo Dieva tiesu un augšāmcelšanos, tad patiesība par Jēzu ir otršķirīga.

Ja ņemam vērā to, ka Mūžība ir reāla, tad ticība Jēzum tik tiešām kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.
  

Foto: Jude Infantini no Unsplash.

Categories: Dienas mannaTags: , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,