Nesošais Dievs

Vai esat kādreiz nesuši kaut ko ļoti smagu? Kaut ko tādu, kas atņem jums spēku, un jūs to vien gaidāt kā nolaist šo priekšmetu zemē. Varbūt, ka atmiņā nāk kāda smaga iepirkuma soma pēc veikala apmeklējuma? Vai arī kāda pamatīga mēbele, kura pārvācoties jānes uz ceturto stāvu?

Kad Dieva Dēls, Jēzus, ienāca šajā pasaulē, tad Viņš to darīja ar konkrētu uzdevumu. Viņa misija bija kļūt par nastu nesēju. Jūs izbrīnā jautāsiet: “Vai Dieva Dēlam vispār drīkst piedēvēt šādu apzīmējumu? Viņš taču nenāca pārnēsāt priekšmetus!?” Protams, ka Jēzus nenāca nest priekšmetus. Viņš nesa kaut ko daudz smagāku un daudz, daudz nepatīkamāku kā vissmagākā nasta šajā pasaulē.

Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā lasām: “Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzum nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.”” (Jāņa 1:29) Jēzus ir Jērs, kurš nes pasaules grēku. Jānis Kristītājs ierauga Jēzū kādu īpašu personu. Tālā senatnē Izraēla tauta tika izglābta no verdzības Ēģiptē ar īpaša upura Jēra asinīm. Saimēm bija jāupurē Jērs, lai glābtos no nāves eņģeļa, kas gāja pār Ēģiptes zemi. Šī glābšana patiesībā gatavoja Dieva tautu daudz lielākai glābšanai, kas tiek īstenota caur Jēzu. Jēzus ir patiesais Upura Jērs, kurš mirst pārkāpēju, dumpinieku un ļaundaru vietā. Mirstot, Jēzus uzņemas sodu par cilvēka pretestību un neatkarību no Dieva. Viņa asinis glābj no Dieva lāsta, iznīcības un bardzības.

Atgriezīsimies vēlreiz pie Jāņa Kristītāja izteikuma. Jēzus ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Jēzus nesa citu grēkus, nevis Savējos. Viņam tādu nebija, Viņš bija pilnīgs. Taču Jēzus kļuva par izpirkšanas upuri. Aizdomājieties par šo paradoksu! Jēzum pieder visa pasaule. Jēzus ir apveltīts ar neaprakstāmu godību un spēku. Un tomēr Viņš mīlestībā pret Draudzi piepildīja upura Jēra kalpošanu. Tas bija grūti, sāpīgi, tas plosīja Kristus dvēseli. Būsim pateicīgi par to, ka Jēzus ņēma uz Sevi sodu un dusmas, kas pienācās mums.