Viena saruna

Šajās neparastajās dienās ir ārkārtīgi viegli aizrauties sarunās ar sevi. Mēs kādreiz jokojam sakot: „Es aiziešu un aprunāšos ar vienīgo gudro cilvēku”, un ar to, protams, domājot sevi. Lai arī veselīgai pašreflekcijai ir sava nozīmīga vieta cilvēka izaugsmē, pārlieku ilga sarunāšanās ar sevi var novest diezgan tumšā vietā.

Iespējams līdzīgi kā es, ilgstoši runājot ar sevi, Tu sāc pārlieku fokusēties uz sevi. To darot, Tu lieku reizi atgādini sev visu to, kas Tev nesanāk, ko Tu neesi izdarījis, kāds Tu neesi, un ko dažādi cilvēki par Tevi domā. Rezultātā, tai vietā, lai pieaugtu caur veselīgu pašreflekciju, Tu pagursti un sašļūc zem pašnosodījuma nastas, un turpini šaustīt sevi.

Vai no šī riņķa danča ir kāda izeja? Ir izeja! Tā ir sarunāšanās ar Jēzu! Jāņa Evaņģēlija 4. nodaļā mēs lasām, kā Jēzum „vajadzēja iet caur Samariju” (4:4). Visai drīz mēs atklājam Jēzus maršruta izmaiņu iemeslu. Tur Ziharas pilsētā pie Jāzepa akas Jēzum vajadzēja sastapt kādu sievieti, kas bija pārāk ilgi sarunājusies ar sevi.

Samariešu sievietei bija raiba pagātne – pieci vīri un civilvīrs. Šāds dzīvesveids piespieda citas tās pilsētas sievas „sociāli distancēties” no viņas kā lipīga vīrusa. Kas cits vēl spieda sievu doties uz aku dienas viskarstākajā laikā? Pusdienlaika svelmainajā saulē tur nebija neviena nosodītāja. Viņa tur varēja būt viena, sarunās ar sevi. Bet tad iejaucās Jēzus, un lietas sāk mainīties.

Vai Tu kādreiz esi piedzīvojis ko līdzīgu?

Kamēr „vāries savā sulā” (ej pa riņķi savās domās), Tu pilnīgi jūti, kā sāk pielavīties apātija, mazdūšība un neticība. Tu zini, ka tas ir graujoši, bet Tu saproti, ka nespēj salauzt šo „apburto loku”. Tikai tajā brīdī, kad Tavas domas un sirds pavēršas Jēzus personas virzienā, viss sāk mainīties.

  

Tevī it kā sāk ieplūst dzīvs ūdens un zeme, kurā krīt Dieva vārds, kļūst daudz irdenāka. Neskatoties uz to, ka apstākļi Tavā dzīvē nav ne pa kripatiņu izmainījušies.

Tieši tā notika ar Samariešu sievieti. Jēzus īstenībā nepateica viņai neko tādu, ko viņa jau par sevi nezinātu, un ko viņai citi neatgādinātu. Tāpēc ir tik svarīgi ieraudzīt, ka viņas un Jēzus sarunas centrā nebija viņa pati, bet gan Jēzus.

Jēzus nolūks vienmēr ir novērst Tavu skatu no sevis un pievērst Viņam.

  

Kāpēc tieši saruna ar Jēzu ir tik izšķiroša? Tāpēc, ka Jēzus nolūks vienmēr ir novērst Tavu skatu no sevis un pievērst Viņam. Jēzus sarunas nolūks ar Samariešu sievu nebija vis viņas personiskā izaugsme. Jēzus sarunas nolūks bija, lai pieaugtu viņas skatījums uz Jēzu.

Un to mēs tik brīnišķīgi ieraugām Jāņa evaņģēlija 4. nodaļā. Sarunas ar Jēzu sākumā viņš sievas acīs ir vienkārši parasts jūds (4:9), kurš domā, ka viņš ir kas lielāks par ciltstēvu Jēkabu (4:12). Bet sarunas gaitā sievas skatījums uz Jēzu pieaug – “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis” (4:19). Un kad Jēzus bija pabeidzis sarunu ar Samariešu sievu, viņa apliecināja Jēzu kā Kristu (4:29) – Dieva sūtīto un iecelto Valdnieku.

Bet kas ir vēl brīnišķīgāk? Tai vietā, lai kaunpilni izvairītos no citiem cilvēkiem, sieva steidzās pie cilvēkiem, lai pavēstītu labās ziņas – “Vai tikai tas nav Kristus?” (4:29). Un nu ne vien viņa, bet arī viss ciems apliecināja, ka Jēzus ir pasaules Pestītājs (4:42).

Tu nekad nezini, ko var izdarīt viena saruna ar Jēzu. Bet varbūt tieši zini…? Iesāc sarunu ar Jēzu!


Foto: Tom Pumford no Unsplash.

Categories: Dienas mannaTags: , , , , , , , , , , , , , , , , ,