Vēstures grābeklis

Viens no pagājušā gadsimta lielajiem valstvīriem, Vinstons Čērčils (Winston Churchill) ir teicis: „Tie, kas nemācās no vēstures, ir nolemti to atkārtot.” Latviešiem ir savs teiciens par kāpšanu uz viena un tā paša grābekļa (vai kas tamlīdzīgs). Šis izteikums ir kļuvis par aksiomu – mēs to pieņemam kā pašsaprotamu patiesību – cilvēki, kas nemācās no savām kļūdām, tās neizbēgami atkārtos. 

Ļoti zīmīgs šis teiciens šķiet kristietības kontekstā, precīzāk, domājot par Jēzus personu un darbu. Jāņa evaņģēlija 19. nodaļā autors vēstī par Jēzus krusta nāvi. Jūdi (kas Jāņa ev. kontekstā ir specifiska Jēzum naidīga cilvēku grupa) ar virspriesteriem, rakstu mācītājiem un farizejiem priekšgalā ir panākuši savu. Jēzus ir ticis arestēts, šaustīts un nu karājas pie krusta. 

Priekšstati var būt maldīgi – Dieva vēsture ne!

Mēs varam būt diezgan pārliecināti par to, ka šie Jēzus „krustā sitēji” domāja, ka viņi dara labu darbu. Jēzus jau iepriekš saviem mācekļiem teica: „Jūs izslēgs no sinagogas, un pat nāks stunda, kurā katrs, kas jūs nokaus, domās, ka ar to kalpo Dievam.” (16:2). Bet patiesība bija tālu no tā. Jānis 19. nodaļā visa cita starpā norāda uz to, ka jūdi „kāpj uz tā paša grābekļa”. Viņi neko nav mācījušies no savas tautas vēstures, un tāpēc ir nolemti to atkārtot.

Kādā veidā tas parādās vēstījumā par Jēzus krustā sišanu? Evaņģēlija autors „lien ārā no ādas”, lai saviem lasītājiem parādītu to, ka pie krusta mirstošais Jēzus ir neviens cits kā Dieva sūtītais Valdnieks – Tēva vienpiedzimušais Dēls (Dievs), kas vienmēr bijis pie Tēva krūts, kas atklāj cilvēcei patiesību par Dievu! Un viens būtisks veids, kā Jānis to dara ir, citējot vairākas Vecās Derības rakstu vietas (Psalms 22, 69 un 34). Visiem trīs psalmiem ir viena kopīga iezīme. Tos ir sarakstījis jūdu tautas cildinātākais ķēniņš Dāvids.

Vienīgi, lasot šos Psalmus īsti nešķiet, ka viņš būtu cildināts. Tieši pretēji – visās šajās dziesmās Dāvids apraksta to, kā viņa paša tautieši vajā viņu un liek viņam ciest. Interesanti, ka centrālais iemels, kāpēc Dāvids cieš un tiek vajāts, ir šis – Viņš ir Dieva nozīmētais Valdnieks pār Viņa tautu. Dāvids cieš tāpēc, ka Viņš ir Ķēniņš. 

Dieva vēstures centrā ir Viņa Valdnieks, kas cieš Viņa ļaužu labā.

Ko Jānis grib pateikt, citējot šos Pasalmus? Tieši to pašu – Jēzus savās ciešanās un krusta nāvē atklājas kā Dieva nozīmētais Dāvida Valdnieks pār Viņa tautu. Ko tas pasaka par jūdiem un viņu vadītājiem? Tāpat kā viņu tēvi aiz skaudības vajāja un gribēja nonāvēt ķēniņu Dāvidu, tā arī viņi šobrīd „kāpj uz tā paša vēstures grābekļa” – nonāvē Dieva nozīmēto Ķēniņu Jēzu. Nespēja ieraudzīt Jēzū Dieva sūtīto Valdnieku, Mesiju, jūdi pieļauj precīzi to pašu kļūdu. Tie, kas nemācās no vēstures, ir nolemti to atkārtot. 

Kurš kāpj uz vēstures gābekļa šodien?

Kuri ir tie, kas ir bīstamībā atkārot vēsturi šodien? Es nedomāju, ka tie ir cilvēki, kuriem kristietība ir pilnīgi vienaldzīga, vai kas nekad nav dzirdējuši uzticamu un skaidru evaņģēlija vēsts skaidrojumu. Tas, protams, nenozīmē, ka šādi cilvēki joprojām nebūs atbildīgi Dieva priekšā. Pilnīgi visiem cilvēkiem būs jāatskaitās savam Radītājam. Šīs nodaļas traģēdija ir tajā, ka vēsturi atkārto tie, kas sevi uzskata par daļu no Dieva ļaudīm, kas domā, ka kalpo Viņam.

Kā tas izpaužas mūsdienās? Saprotams, ka Jēzus vairs fiziski nestaigā uz zemes. Tāpēc tiešā veidā Jēzu nav iespējams vajāt. Nedz arī Kristus draudze Latvijā piedzīvo fiziskas vajāšanas. Nē, mūsdienās pretestība Jēzum var izpausties akadēmiskā un teoloģiskā līmenī. Tie, kas toreiz fiziski vajāja Jēzu un sagādāja ciešanas Jēzum ir tie paši, kas šodien diskreditē Jēzus personu un darbu.

Nesen kādā publiskā lekcijā dzirdēju skaidru apliecinājumu tieši tam – “nav svarīgi kā tieši Jēzus tika ieņemts un kā Jēzus nomira. Svarīga ir Jēzus mīlestības mācība.” Citiem vārdiem sakot, nav svarīgi, vai Jēzus tiešām bija Dieva Dēls, Viņa nozīmētais mūžīgais Valdnieks, Kristus, Mesija, kurš Savā miesā izcieta Dieva taisnīgās dusmas. Svarīga ir vienīgi Viņa mīlestības mācība. 

Pirmajā brīdī izklausās ļoti apstiprinoši – mēs kalpojam Jēzum Kristum. Patiesībā šādi cilvēki kalpo pašu radītam Kristum, bet īsto Dieva Valdnieku vajā un vēlreiz pienaglo Viņu pie krusta ar teoloģiskiem āmuriem. Tie, kas nemācās no Dieva vēstures, ir nolemti to atkārtot.