Trīs lietas, kuras ikvienam kristietim vajadzētu zināt par Reformāciju

Autors: Maikls Rīvs. Tulkoja: Mārtiņš Martinsons

Ir cilvēki, kuriem visas runas par protestantu Reformāciju saistās ar senām putekļu klātām grāmatām un garlaicīgām lekcijām, kuras lasa aizvēsturiski večuki. Mēs kristieši par pagātni runājam diezgan daudz, bet šajā gadā¹ daudzi no mums par Mārtiņu Luteru, Žanu Kalvinu un citiem esam runājuši vairāk nekā parasti. Kāpēc tāda ņemšanās ap šiem sen mirušajiem vīriem? Vai mēs gadījumā nekļūsim vecmodīgi un šim laikam nepiederīgi?

Patiesībā Reformācijas gada dienas atzīmēšana nebūt nav tīksmināšanās par pagājušo laiku godību vai alkas pēc sen pagājuša zelta laikmeta. Mēs atzīmējam šo notikumu, jo pirms piecsimt gadiem, kad Baznīca grima dziļā tumsā, Dievs no jauna pasaulē iespīdināja sava evaņģēlija starus. Luters atklāja kaut ko tādu, kas izmainīja visu pasauli, un vēl arvien turpina mainīt cilvēku dzīves un veselas sabiedrības. Tas, ko šis vācu mūks ieraudzīja savā Bībelē, joprojām ir kaut kas eksplozīvs un brīnišķīgs.

Lūk, trīs lietas, kuras par Reformāciju vajadzētu zināt ikvienam kristietim.

1. Reformācija atnesa laimi

Luters no jauna atklāja spēcīgu noslēpumu, kas satricināja visu pasauli, atbrīvojot prieku it visur, kur šis noslēpums tika pasludināts.

Šis noslēpums bija šāds: grēcīgi un salauzti cilvēki “ir pievilcīgi, jo viņi ir mīlēti, nevis viņi ir mīlēti, jo ir pievilcīgi.”

Vai mūsdienu sabiedrībā varētu izskanēt vēl neloģiskāks apgalvojums? Mūsu asinīs plūst pārliecība, ka, jo pievilcīgāki mēs būsim, jo mīlētāki un laimīgāki mēs būsim. Reformācija ir stāsts par kādu vīru, kurš sev par patiesu prieku atklāja, ka Dievs uz lietām raugās citādāk. Dievs nemīl cilvēkus tāpēc, ka viņi ir tikuši galā ar savas dzīves nesmukumiem. Dievs mīl neveiksminiekus, un viņa mīlestība tiem liek augt.

Luteram rūpēja tas, lai cilvēki varētu būt pa īstam laimīgi. Starp citu, Luters uzskatīja, ka ir atradis patiesas laimes noslēpumu. Un šī patiesība ir tas, kas atrodas pašā Reformācijas sirdī. Te nav runa par moralizēšanu. Te nav runa par centieniem pašiem sevi pilnveidot. Te ir runa par pārsteidzoši labu ziņu atklāšanu. Un šīs ziņas izmainīja miljoniem dzīves un pārveidoja visu pasauli.

2. Reformācija atnesa brīvību

Reformācija bija protestantisma sākums, tāpēc cilvēki reizēm izdara pieņēmumu, ka šie notikumi ir viena vienīga protestēšana, strīdēšanās un intelektuāla prātuļošana par to, kam vajadzētu ticēt, un kam nevajadzētu.

Bet, kad Luters sarakstīja nelielu grāmatiņu, lai paskaidrotu savu atklājumu, viņš tai deva nosaukumu “Kristieša brīvība”. Tajā mēs lasām, ka Reformācija bija brīvības kustība, nevis attaisnojums uzspiest jaunus likumus vai apgrūtinājumus.

Patiesībā Luters iestājās par to, ka evaņģēlijs bija apbrīnojami skaidrs. Viņš teica, ka labās ziņas, kuras viņš ir atradis, līdzinās stāstam par ļoti bagātu ķēniņu (Jēzu), kurš apprec kādu parādu salauztu prostitūtu (cilvēku, kurš uzticas Jēzum). Jaunā meitene nekad pati sevi nevarētu padarīt par ķēniņieni. Bet tad uzrodas pats ķēniņš, kurš no sirds mīl šo meiteni. Un savā kāzu dienā ķēniņš meitenei dod svinīgo laulību solījumu. Un kopš tā laika šī meitene pieder ķēniņam; un tā prostitūta kļūst par karalieni. Ķēniņš nomaksā visus parādus, un meitene iegūst ķēniņa neizmērojamās bagātības un statusu.

Tieši tāpat vislielākais grēcinieks, kurš ticībā pieņem Jēzu Kristu, iegūst arī Jēzus taisnīgumu un statusu. Mēs šeit redzam lielo apmainīšanu: kad Jēzus mira pie krusta, viņš uz sevis uzņēmās un atrisināja visu mūsu vainu un grēku, un tagad viņa mīlestībā ikviens, kurš uz viņu paļaujas, iegūst viņa taisnīgumu un dzīvību.

Par to domājot, Luters līksmi rakstīja: “Viņas grēki to vairs nevar pazudināt, jo tie ir uzkrauti Kristum un viņā uzveikti. Tagad viņai pieder taisnīgums Kristū, viņas līgavainī, ko viņa ar lepnumu var saukt par savu un teikt: “Pat ja esmu grēkojusi, tomēr mans Kristus, kuram es ticu, nav grēkojis, un viss, kas pieder viņam, ir mans, bet viss, kas ir mans, pieder viņam.””

3. Reformācija atnesa nākotni

Pārdomājiet šos vārdus, kurus 1640-tajos gados Anglijā, Vestminsterē pierakstīja teologu grupa: “Cilvēka galvenais mērķis ir pagodināt Dievu un baudīt viņu mūžīgi.”

Šie vārdi sevī ietver Reformācijas esenci. Lutera atklājums ļoti skaidri parādīja, ka Dievs ir godības pilns: skaists, labs, līdzjūtīgs un dāsns.

Tas bija kaut pilnībā atšķirīgs no tā, ko cilvēki līdz tam bija paraduši domāt. Arī pats mūks Luters atzinās, ka viņš bija sācis Dievu ienīst. Viņš visu laiku šaubījās par to, vai ir gana labs, lai nonāktu debesīs, un šīs domas viņam lika bailēs drebēt, iztēlojoties to, kā Dievs par viņu spriež tiesu pēdējā dienā.

Taču tagad, bruņojies ar savu jaunatklājumu, Luters saprata, ka šīm bailēm pretī var stāties ar šādu pārliecību:
“Kad velns mums virsū met mūsu grēkus un pasludina, ka esam pelnījuši nāvi un elli, mums ir jāsaka šādi:
“Es atzīstu, ka esmu pelnījis nāvi un elli. Kas par to? Vai tas nozīmē, ka es tikšu nolemts mūžīgai pazudināšanai? Nebūt ne! Jo es pazīstu To, kurš cieta un sodu samaksāja manā vietā. Viņa vārds ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Tur, kur Viņš, tur būšu arī es.””

Un tā biedējošā pastarā diena Luteram kļuva par “vislaimīgāko pēdējo dienu”. Evaņģēlijs bija tā izmainījis Lutera dzīvi, ka viņš uz nākotni spēja raudzīties ar neizkustināmu cerību un drošību par to, ka viņš uz mūžiem spēs baudīt dzīvo Dievu.

Nav iespējamas labākas ziņas mūsdienu ciešanu un bezcerības nomāktajam cilvēkam.

¹ Raksts ir tapis 2017. gada oktobrī, atzīmējot Reformācijas piecsimtgadi. (Tulkotāja piezīme)

Maikls Rīvs (Michael Reeves) ir Union School of Theology prezidents un teoloģijas profesors. Viņš ir arī daudzu grāmatu autors. Raksts
oriģinālvalodā ir publicēts: https://www.thegospelcoalition.org/article/3-things-every-christian-should-know-about-the-reformation/

Foto: Pranam Gurung no Unsplash