Skeptiķis

Iepazīsimies ar Tomu. Draugi Tomu reizēm sauca par Dvīni. Vēlāk Toms iemantoja citu iesauku – Neticīgais. Protams, runa ir par to Tomu, kurš veselus trīs gadus bija sekojis Jēzum, skatoties uz Jēzus darbiem un mācoties no Jēzus vārdiem. Šo trīs gadu laikā Toms bija redzējis daudzas neparastas lietas. Viņš bija dzirdējis pārsteidzošus apgalvojumus. Toms nebija lētticīgs “reliģiozais cilvēciņš”, kurš naivi visam piekrita. Nē, Toms zināja, ka visam ir savas robežas. Toms zināja, kā atšķirt pasakas un fantāziju no īstenības un faktiem. Toms bija skeptiķis.

Būt par skeptiķi nav nepareizi. Būt par stūrgalvīgu skeptiķi ir ne tikai nepareizi, bet gaužām muļķīgi.

  

Būt par skeptiķi nav nepareizi. Būt par stūrgalvīgu skeptiķi ir ne tikai nepareizi, bet gaužām muļķīgi. Ir tikai pareizi, ka mēs pārbaudām to, ko mēs dzirdam. Mums nevajadzētu lietas pieņemt un darīt tikai tāpēc vien, ka “viena tante (vai viens draugs, zinātnieks, profesors, politiķis…, mācītājs) teica”. Patiesībā Bībele mūs mudina nebūt akliem, bet gan tādiem, kas skatās uz notikumiem, vēsturi, faktiem, liecībām, un tikai tad izdara secinājumus.

“Neredzēšu, neticēšu”

Par “neticīgo” Tomu sāka saukt tāpēc, ka viņš negribēja ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Jēzus pēc savas krusta nāves bija augšāmcēlies un parādījās saviem mācekļiem. Bet Toma toreiz nebija klāt. Kad mācekļi ar zināmu satraukumu savam draugam pastāstīja par neticamo notikumu, Toms atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” (Jāņa 21:25) Toms vēlas redzēt pierādījumus. Mirušo atdzīvošanās ir pārāk… teiksim, “neredzēts” ikdienas dzīves gadījums, lai tam vienkārši noticētu.

Bībelei nav bail – tā ir pārliecināta par savu saturu

  

Ziniet, no vienas puses Toma rīcību var saprast un pat attaisnot. Galu galā viņš taču ir skeptiķis. Arī daudzi no mums, kas tagad sevi saucam par kristiešiem, esam bijuši tādi paši, kā Toms. Mēs esam uzdevuši šo svarīgo jautājumu: “Kā es varu zināt, ka kristietība ir patiesa? Kā es varu būt drošs, ka tā nav kaut kāds mīts vai leģenda?” Šaubas, jautājumi, vēlme saprast – tas nav nekas nelegāls vai nosodāms. Bībele pati savus lasītājus mudina nebūt tādiem, kas naivi un akli metas iekšā nezināmā tumsā.

Varbūt kādam tas skan kā liels pārsteigums, bet Bībele vēlas, lai mēs cīnāmies ar tās vēsti. Tas ir tāpēc, ka, tēlaini izsakoties, Bībelei nav bail – tā ir pārliecināta par savu saturu. Redziet, Bībelē ir pierakstīti reāli vēsturiski notikumi, kas ir notikuši reālā laikā, reālā vietā ar pavisam reāliem cilvēkiem.

“Redzi un tici!”

Toms dabūja, ko gribēja! Jēzus vēlreiz parādījās saviem mācekļiem. Šoreiz arī Toms bija ar viņiem. Un Jēzus sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” (Jāņa 20:27) Toms gribēja redzēt Jēzus augšāmcelšanās pierādījumus, un viņš tos arī saņēma.

Redzot pierādījumus, Toms zināja, ka vienīgā pareizā reakcija, ir atzīt Jēzu par visuvareno valdnieku.

  

Bet tas nav viss, ko Jēzus Tomam – un pārējiem, teica. “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Toms Jēzu redzēja fiziski. Viņš ticēja, jo viņš redzēja pierādījumus. Vai Jēzu vārdi nozīmē to, ka laimīgāki ir tie cilvēki, kas tic bez pierādījumiem? Nebūt ne! Redziet, Toms kā jau skeptiķis neticēja savu draugu liecībai par to, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Bet viņu draugu liecība bija patiesa – viņi bija acu liecinieki. Un acu liecinieku liecības ir spēcīgi pierādījumi.

Toms bija skeptiķis, un viņš bija godīgs. Viņš zināja, ka ir jāiet tur, kur pierādījumi ved. Redzēt pierādījumus, bet tos ignorēt, ir smieklīgi. Redzot pierādījumus, Toms zināja, ka vienīgā pareizā reakcija, ir atzīt Jēzu par visuvareno valdnieku. Toms [Jēzum] atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jāņa 20:28)

Mūsu ticība

Mēs ticam un sekojam Jēzum, jo viss norāda uz to, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem

  

Skaidrs, ka pēc 1. gadsimta pirmās puses neviens Jēzu nav redzējis fiziski. Bet vai tas nozīmē, ka visu turpmāko gadsimtu laikā dzīvojošo kristiešu ticība ir akla? Noteikti nē! Kristīgā ticība ir balstīta pierādījumos. Tā ir balstīta uzticamu notikumu aculiecinieku liecībās. Mums nav fiziski jāredz Jēzus, lai mēs varētu būt 100% droši par to, ka viņš patiešām augšāmcēlās. Un, ja Jēzus ir fiziski augšāmcēlies, tad arī viss pārējais, ko Jēzus ir darījis un mācījis, ir patiesība.

Mūsu ticība ir droša. Tai ir stiprs pamats. Tā balstās faktos un reālos notikumos. Tā nav akla. Tā nav nesaprātīga vai naiva. Mums nav jākaunas par savu ticību. Mums nav jākaunas par to, ka ticam Jēzum un cenšamies dzīvot saskaņā ar Viņa mācību. Mēs turamies pie patiesības. Mēs ticam un sekojam Jēzum, jo viss norāda uz to, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Fakti liecina par to, ka Jēzus ir Kungs un Dievs. Un, turoties pie šādas ticības, mēs sevi varam saukt par laimīgiem.


Foto: Wikimedia commons