Kurš ir galvenais?

Es atceros, ka skolas pirmajās klasēs mēs ar klasesbiedriem uzturējām nerakstītu “spēka rangu”. Mēs darījām dažādas zēnu lietas (arī pa kādai nejaucībai), lai noskaidrotu, kurš tad klasē ir drosmīgākais, stiprākais, veiklākais. No vienas puses tā bija tāda nevainīga sacīkste, taču no otras puses tas mūsu mazajā kolektīvā radīja zināmu hierarhiju. Mēs zinājām, kurš ir galvenais un kura vieta ir pārējiem. Jā, jā, zinu, ka tas izklausās pēc kaut kā tāda, ko praktizē primitīva aizvēstures cits. Kāds pats teiktu – mežoņu bariņš.

Patiesībā visā cilvēku sabiedrībā – neatkarīgi no laika, vietas un kultūras pastāv zināma kārtība un hierarhija. Ir priekšnieki un ir padotie. Ir vadoņi un ir sekotāji. Ir prezidenti un parastie ļaudis. Ir valdnieki un ir tie, kas pakļaujas valdnieku varai. Gan senās, gan mūsdienu vēstures lappuses ir pilnas ar cīņām par to, kurš tad būs galvenais, kurš būs noteicējs, kura prāts notiks.

Bet tikpat patiesi ir arī tas, ka, kamēr pasaules varenie cīnās par varu, Dievs valda. Viens no notikumiem, kur šī patiesība ir skaidri redzama, ir Jēzus Kristus nopratināšanā un krusta nāvē.

Pasaules vareno vara

Jēzus tiek nodots, apcietināts un vests tiesas priekšā, kur viņam tiek izvirzīta apsūdzība. Šie notikumi ir aprakstīti visos četros evaņģēlijos. Bet Jāņa evaņģēlijā mēs lasām kādu neparastu sarunu starp Jēzu un vienu no pirmā gadsimta varenajiem – Ponciju Pilātu. Šī saruna notika Jēzus nopratināšanas pašās beigās.

“Iegājis atkal pilī, [Pilāts] jautāja Jēzum: “No kurienes tu esi?” Bet Jēzus tam neatbildēja. Tad Pilāts viņam sacīja: “Tu nerunā ar mani? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā?” (Jāņa 19:9-10)

Pilāts bija Romas impērijas Jūdejas provinces pārvaldnieks. Viņam bija vara un ietekme. Viņam bija ietekme. Viņa rokās bija cilvēku likteņi.

Un tagad viņa priekšā ir nonācis šis galdnieka dēls Jēzus. Kāpēc viņš klusē? Kāpēc viņš neatbild uz Pilāta jautājumiem? Kāpēc viņš nelūdzas pēc apžēlošanas? Kāpēc viņš nekrīt zemē pārvaldnieka priekšā un nedara to, ko dara visi citi cilvēki, kas nonāk vareno un ietekmīgo priekšā? Pilātam ir paša Romas ķeizara pilnvaras. Viņš nosaka lietas. Viņš ir galvenais.

Pilāts, tāpat kā daudzi citi cilvēki Jēzus dienās un arī mūsu laikos, nebija pārāk augstās domās par Jēzu. Varbūt arī Jēzus bija labdaris un ceļojošs skolotājs, bet šajā brīdī, saskaroties ar pasaules varām, viņš ne ar ko neatšķiras no citiem nāvei nolemtajiem.

Bet tas ir maldīgs uzskats.

Jēzus vara

Jēzus atbildēja: “Tev pār mani nebūtu nekādas varas, ja tā tev nebūtu dota no augšienes…” (Jāņa 19:11)

Visa vara, kas Pilātam ir dota pār Jēzu, ir Dieva dota vara. Un tas mums kaut ko māca par Jēzus apcietināšanu, nopratināšanu un krustā sišanu. Tas viss no sākuma līdz beigām bija Dieva paredzēts un Dieva īstenots plāns. Pasaules varenie ir kā bandinieki uz Dieva šaha galdiņa.

Jēzus klusē un ļaujas, nevis tāpēc, ka viņš būtu bezpalīdzīgs, bet gan tādēļ, ka tā ir viņa misija. Jēzus iet pretī krusta nāvei, jo tāds ir Dieva nodoms. Un, ja reiz aiz šīs krusta nāves ir nodoms, tad šī nāve nav nejauša vai bezjēdzīga. Kā Jēzus pats reiz teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24) Jēzus nāve cilvēkiem atnes grēku piedošanu, attaisnošanu un dzīvību.

Ja mēs runājam par “spēka rangu”, mēs redzam, ka, pat ejot nāvē, Jēzus ir pilnīgi un absolūti visu kontrolē. Izsmiets, pazemots un šķietami vājš, bet patiesībā gatavs, mērķtiecīgs un varens, jo Viņš ir galvenais.

Lai mūsu sirdis nešaubās un tiek stiprinātas. Mūsu Valdnieks, kuram uzticamies un sekojam, valda un visu kontrolē.  Nevienu savas dzīves brīdi nav bijis citādāk. Turpināsim kalpot tam, kurš ir tik varens, bet savu varenību izmanto, lai mūs glābtu!