Ko Jēzus rakstīja smiltīs?

Ko Jēzus rakstīja smiltīs Jāņa evaņģēlija 8. nodaļas sākumā? Uzreiz, lūdzu, atvainot mani! Apbēdināšu visus tos, kuri te sagaida izlasīt pēdējos arheologu atklājumus par šo tēmu. Ja evaņģēlija autors Jānis būtu gribējis atklāt mums to, viņš būtu skaidri pateicis. Turklāt man ir jāturpina apbēdināt – šo stāstu nemaz nav pierakstījis Jānis. Ko darīt?

Ja pirmais jautājums mūsu Bībeles studijas grupā neizraisīja nekādu interesi, tad otrais jautājums radīja daudz plašāku rezonansi – tas taču ir tik skaists stāsts! Tas izklausās patiess! Ja to nesarakstīja Jānis, tad kāpēc tas atrodas Jāņa evaņģēlijā? Ko darīt ar šo stāstu un ar tā mācību?

Problēma ar tekstu notikumā par laulības pārkāpēju

Patiesi, stāsts Jāņa evaņģēlija 7:52-8:11 ir emocioāli piesātināts. Tas neatstāj nevienu vienaldzīgu. Īss kopsavilkums: Rakstu mācītāji un farizeji pieved pie Jēzus kādu sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā. Šie likuma zinātāji to dara apzināti, jo saskaņā ar bauslību šai sievietei ir jāmirst. Savā iztaujāšanā viņi pārtrauc smiltīs zīmējošo Jēzu (kas daudziem liekas stāstā svarīgākais). Jēzus Viņam raksturīgi ar vienu teikumu atsēdina viltniekus, bet sievietei parāda apžēlošanu.

Vispirms īsi par dažiem faktiem, kas izslēdz šo stāstu no Jāņa evaņģēlija:

1. Šis stāsts nav sastopams nevienā no grieķu valodas Jāņa evaņģēlija manuskriptiem pirms 5. gs.
2. Visi agrīnie baznīctēvi savos Jāņa ev. komentāros izlaiž šo stāstu, un tuprina pēc 7:52 aplūkot vārdus 8:12.
3. Ja ieskatīsieties, tad stāstījuma plūdums vispār nepārtrūkst, ja šo notikumu izlaižam.
4. Neviens no Austrumu baznīcas tēviem necitē šo Rakstu vietu pirms 10. gs.
5. Tad, kad šis stāsts parādās Jāņa evaņģēlija manuskriptu kopijās, tas uzpeld trīs dažādās vietās neskaitot šo (pēc Jāņa 7:36; 7:44; 21:25).
6. Šīs Rakstu vietas stils un vārdu krājums manāmi atšķiras no pārējā Jāņa evaņģēlija.

Pēc šo faktu uzskaitījuma parasti cilvēkiem ir divi lieli jautājumi. Pirmkāt, cilvēki prasa – kā tad mēs varam ticēt visam pārējam Bībelē pierakstītajam? Otrkārt, un ja mēs varam, tad kā mums attiekties pret šo stāstu?

Ko darīt ar pārējiem Bībeles notikumiem?

Vienkāršojot atbildi uz pirmo jautājumu, Dievs ir suverēns jeb Viņš valda arī tajā, kā šādu neskaidrību un cilvēcisku kļūdu rezultātā kristīgā mācība netiek sagrozīta. Vai tas nav brīnišķīgi, ka Svēto Rakstu tekstu izpētes rezultātā ir bijis iespējams ar lielu pārliecību konstatēt kādu nepilnību, kas nekādīgi nespēj ietekmēt to, ka „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Timotejam 3:16). Turklāt Jēzus pats mūs ir iedrošinājis, sakot: „Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek” (Mateja 5:18). Dievs ir suverēns un augsti slavējams un pielūdzams.

Ko darīt ar šo stāstu?

Bet kā tad mums būtu jāatiecas pret šo stāstu? Ko darīt ar to? Mūsdienu Bībeles pētnieki, kuri ir apliecinājuši sevi kā uzticamus un konsekventus speciālistus savā jomā, uzskata, ka šis stāsts joprojām ir vēsturisks notikums. Citiem vārdiem sakot, tas ir reāli noticis, saglabājies tautas mutvārdos, un tāpēc kādā brīdī nonācis Jāņa evaņģēlijā. Vēleiz, kāpēc gan lai tas tā nebūtu. Mēs spējam ieraudzīt, kā šāds stāsts brinišķīgi stāv blakus sirdi plosošajam stāstam par Jēzus drauga Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem. 

Bet pierādījumu gaismā fakts, ka mūs šis stāsts uzrunā, nenozīmē to, ka tam piemīt Svēto Rakstu autoritāte. Vai tas, ka šim stāstam nepiemīt Svēto Rakstu autoritāte nozīmē, ka uz to nedrīkst atsaukties, vai to pieminēt? Protams, ka nē – drīkst! Bet mēs to varam darīt tīri ilustratīvi, par pamatu ņemot kādu citu Jaunās derības tekstu.

Kāda tad ir šī stāsta galvenā doma? Tā ir šāda: Jēzus paaugstina sevi pār Mozus bauslību, izmaina tās noteikto sodu, un no jauna nodibina taisnīgumu uz žēlastības pamata. 7. pantā Jēzus vienā teikumā izmaina visu kursu: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!”. Skaidrs, ka ar to vien ir par maz – kurš tad vispār varētu pretendēt uz taisnību sabiedrībā. Tas būt strupceļš. 

Bet mēs zinām, ko Jānis ir teicis par Jēzu 1:17 „bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu”. Jēzus ir “patiesība, ceļš un dzīvība” – vienīgais ceļš pie Dieva. Un Jēzus ceļš ir žēlastības ceļš – „Ja cilvēks var saņemt apgraizīšanu sabatā, nepārkāpjot bauslību, ko tad jūs dusmojat uz mani, ka es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu? Netiesājiet pēc ārēji redzamā, bet spriediet taisnu tiesu!” 

Jaunā tiesa un taisnība

Kādā citā vietā Lūkas evaņģēlijā sarunā par kādu citu sievieti Jēzus teica šādi: „Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.”

Kurš no mums kādreiz kaut ko nav rakstījis smiltīs? Droši vien arī Jēzus kādreiz kaut ko ir rakstījis smiltīs, taču dienas beigās stāsts ir par kaut ko pavisam citu – Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība (Jāņa 3:16).