Apmierināta draudze

Kristū vienoti, bet reizē tik atšķirīgi

Reiz kāds mans draugs personiskā sarunā teica sekojošo: “Tur, kur divi, vai trīs ir pulcējušies Kristus vārdā, tur klātesošs ir ne vien tikai Jēzus pats, bet arī šo cilvēku dažādības…” Citāts ir aptuvens, taču ļoti labi pauž lietas būtību. Draudze sastāv no cilvēkiem, kuri ir atšķirīgi tik daudz un dažādos veidos.

Šajā rakstā mēs nerunāsim par atšķirībām, bet gan par to, kā šīs atšķirības iespaido cilvēku dzīvi un kalpošanu noteiktā, lokālā draudzē. Bieži vien šīs dažādās atšķirības veicina to, ka cilvēki nav apmierināti ar draudzi, kuru tie apmeklē un kurai pieder. Mēs jau nerunājam par tādām atšķirībām, kas ir fundamentālas ticības lietām. Piemēram, atšķirības uzskatos par Rakstiem, Dieva suverēno valdīšanu ir pamata jautājumi, kuri ļoti nopietni ir jārisina. Mēs šajā rakstā vairāk runāsim par atšķirībām dažādās dievkalpojuma formās. Piemēram, cilvēkus uzrunā dažādi sludināšanas, dziedāšanas un publisko lūgšanu stili.

Atšķirības un apmierinājums

Kāds šīm pārdomām ir sakars ar apmierinājumu? Tur, kur cilvēki nespēj veselīgi paraudzīties uz šīm atšķirībām, tur mācekļi bieži vien nav apmierināti ar draudzi. Ticīgajiem patīk draudzes uzstādījumi un redzējums, bet viņi nekādi nespēj uzņemt mācītāja sludināšanas veidu, tas ir vai nu par monotonu vai citos gadījumos pārāk emocionāls un ekspresīvs. Šie ticīgie jūtas teju, vai iesprostoti. Iet prom no draudzes viņi nevēlas, taču svētdienu kalpošana viņus neuzrunā un nekopj ticību. Ko, lai dara? Kā, lai attiecās pret šiem jautājumiem?

Kā dievbijīgi izturēties situācijās, kad, piemēram, dievkalpojums ir saturīgs, bet šķiet arī garlaicīgs? Vai arī, ko darīt tad, ja dievkalpojums ir jēgpilns, bet kaitina tā emocionalitāte? Nav grūti iedomāties dievkalpojumu, kurā mācītāja runas maniere ir nosvērta un monotona, vai arī tieši pretēji, mācītājs ir ļoti enerģisks un tiešs savā pasniegšanas veidā. Dažādi kristieši reaģēs uz minētajām situācijām atšķirīgi. Vieniem patiks monotonais piegājiens, bet citus saistīts enerģiskais. Mana cerība ir, ka caur šo īso rakstu gan draudzes vadītāji, gan arī locekļi iegūs lielāku skaidrību un spēs efektīvāk risināt aizskartos jautājumus.

Draudzes vienotība ir jāsargā

Jāpiebilst vien tas, ka aplūkojamais temats patiesībā ir ļoti izšķirošs. Jāņa evaņģēlijā 17:20-21 Jēzus lūdz par visiem kristiešiem šādus vārdus: “Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem. Lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, tā, lai arī viņi būtu mūsos. Lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” Jēzus lūdz, lai Draudze būtu tikpat vienota kā Dievs Tēvs ar Dievu Dēlu. Dēls šo lūdz, lai Draudze caur savu vienību liecinātu pasaulei, ka Jēzus ir tik tiešām sūtīts no Dieva.

Vienkāršāk izsakoties, draudzes vienotība ir apliecinājums tam, ka labā ziņa par Jēzu ir Dieva vēsts un, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kurš nācis no Debesīm. Ja mēs sākam atšķirties un šķelties par jautājumiem, kuri nav fundamentāli, tad tā ir slikta liecība pasaulei. Padomājiet par to. Tik daudzi uzņēmumi ir izjukuši vien tāpēc, ka to vadība nav spējusi pārkāpt pāri savam egoismam un ir sašķēlusies. Kad tas notiek draudzē, tad pasaule skatās un saka: “Nekas jau jums īpašs tur nav. Tādi paši cilvēki, kā mēs vien esat. Tās Dieva lietas vien tāda runāšana ir. Nekas vairāk…”

Un mēs tik labi zinām kā atšķirīgs sludināšanas veids, mūzika, dievkalpojuma forma var būt par iemeslu šādiem pavērsieniem. Atgādināšu vēlreiz, ka te nav runa par atšķirībām fundamentālos uzskatos, bet gan pasniegšanas manierē. Ņemsim vērā šo tematu ļoti nopietni! Mūsu atšķelšanās un sadrumstalotība patiesībā nenāk par labu liecībai un Kristus godam. Pieliksim visas pūles, lai mēs tik tiešām izdzīvotu Kristus cienīgu dzīvi. Kristum rūp draudzes vienotība. Sargāsim mēs to, cik vien labi spējam un kā vien mākam.

Ko darīt, ja “tava draudze tevi neuzrunā”?

Iedomājieties kādu ticīgo vārdā Raimonds. Viņš apmeklē draudzi jau vairāk nekā 4 gadus. Raimonds ir ļoti inteliģents puisis. Viņš strādā par finanšu analītiķi. Viņa lēmumi ir loģiski, pārdomāti, un Raimondam ne pārāk patīk izrādīt savas emocijas. Viņš ir ļoti labās attiecībās ar draudzes vadītāju Kasparu. Viņš ir pārliecināts par to, ka Kaspars ir patiess Dieva vīrs, kurš sludina Bībeli un tik tiešām kopj Dieva draudzes ticību.

Bet šajā situācijā ir viena zināma problēma. Raimondam ļoti nepatīk tas, ka Kaspara svētrunas ir emocionālas. Tās ir domām bagātas, saturīgas, uzticamas Rakstiem. Taču brīžos kad Kaspars sāk tieši runāt un “kustināt ļaužu sirdis”, Raimonds vienkārši atslēdzas. Pēdējā gada laikā Raimonds nav guvis nekādu nozīmīgu iedrošinājumu no Kaspara sludināšanas.

Raimonds ir patiesi noskumis par šo apstākli. Viņš saprot, ka mācītājs dara visu iespējamo, lai kalpotu draudzei un ikvienam, kurš klausās. Viņiem pat ir bijušas atklātas sarunas un diskusijas. Tajās mācītājs ir demonstrējis pretī nākšanu un ieklausījies Raimonda pārdomās. Bet situācija nav mainījusies veidā, kurā Raimonds kā draudzes loceklis varētu teikt: “Mani apmierina mana draudze.” Ir pat tā, ka Raimonds neaicina uz dievkalpojumiem savus kolēģus, jo viņam bail, ka Kaspara emocionalitāte aizbiedēs tos. Precizēsim vienu aspektu – Raimonds nav patērētājs. Viņš nedomā, ka draudze ir tā, kurai jāizpatīk viņa vajadzībām. Un tomēr viņš ir Dieva radīts cilvēks, kurš ir specifiskā veidā izveidots. Lai arī cik ļoti Raimonds lūgtu pēc spējas uztvert emocionālas svētrunas, lietas nemainās un viņš jūtas iestrēdzis.

Ko jūs ieteiktu Raimondam? Varbūt, ka jūs paši esat Raimonda vietā? Vai gudrākais ir mainīt draudzi? Vai gudrākais ir turpināt un paciest? Kā nekā jau var lejupielādēt svētrunas no citiem runātājiem un tās klausīties. Svētdienu var lietot, galvenokārt, sadraudzības kopšanai.

Nevienkāršais risinājums

Iesākumā komentēsim iespēju mainīt draudzi. Ja Raimonda apkaimē ir kādas baznīcas, kuru sludināšana ir veselīga un uzticama, tad to ir iespējams darīt. Ja viņš var atrast kopienu, kur evaņģēlijs tiek godināts, taču tā pasniegšanas stils ir pieņemamāks, tad šo soli ir iespējams spert. Taču šis solis ir pēdējais, ko vajadzētu darīt. Kāpēc? Padomājiet vēlreiz par Jēzus lūgšanu Jāņa 17.nodaļā! Jēzus lūdza, lai draudze ir vienota. Tas nozīmē, ka vienā Kristus miesā ir salikti emocionālie, neemocionālie, domātāji, jutēji, kārtīgie un spontānie. Galu galā Debesīs mēs visi būsim kopā un priecāsimies mūžīgi. Šai patiesībai Raimondu būtu “jāpiesien pie draudzes” zināmā veidā. Dievs redz to, ka Raimonds cīnās, un reizē Dievam ļoti patīk tas, ka Raimonds vērtē draudzes vienotību vairāk par savu specifisko pieeju lietām.

Pirms es runāju par risinājumu, vēlos izteikt dažas piezīmes. Šis risinājums nebūs vienkāršs. Šis risinājums nedos momentānu, tūlītēju apmierinājumu. Šis risinājums nebūs kā “trūkstošais puzles gabals”, ko mēs atrodam. Taču reizē šis pamudinājums pagodinās Kristu un virzīs pretī tam, lai kristieši tik tiešām ir patiesi apmierināti draudžu locekļi.

Savstarpēja mīlestība un dažādība

Vēstulē filipiešiem apustulis Pāvils nodarbojās ar sirsnīgu pamudināšanu. Viņš raksta draudzei, kas ir viņa iepriecinājums, lepnums Kungā. (Filipiešiem 1:3-4, 4:1) Un, lūk, otrās nodaļas sākumā Pāvils ļoti skaidri un izaicinoši pamudina šos kristiešus vienprātīgi cīnīties par Kristus vēsti. Paklausieties šajos vienkāršajos, bet reizē tik būtiskajos vārdos. “Kur vien ir kāda aizstāvība Kristū, iedrošinājums mīlestībā, kopība Garā, ja ir kāda iejūtība un līdzjūtība, piepildiet manu prieku, būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselēs un domās. Neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi. Rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par citu labumu” (Filipiešiem 2:1-4).

Dzīvot citam nevis sev

Šī nav vienkārši moralizēšana. Pāvils atsaucas uz Evaņģēliju un caur to mudina dzīvot vienojošā, sevi aizliedzošā, uz citiem vērstā mīlestībā. Apustulis lieto šo interesanto valodu, proti, “kur nu ir kāda aizstāvība, iedrošinājums mīlestībā…” Lietas būtība ir vienkārša. Kristus vēsts dod Dieva mīlestības iedrošinājumu. Kristus pats kļūst par Aizstāvi Tēva priekšā ticīgo labā. Kristus veikums ir vienojis ticīgos vienā Garā. Draudzes mīlestība izplūst no Evaņģēlija. Un tad dažus pantus vēlāk Pāvils konkretizē to, kā šī mīlestība izpaužas. Proti, tā parādās tajā, ka ticīgie citus kristiešus uzskata par svarīgākiem nekā sevi. Citu mācekļu vajadzības top svarīgākas par savējām.

Šie nav nekādi romantiskie vārdi. Metaforā izsakoties, šis ir reāls trieciens mūsu egoismam. Lūk, šādu kopību no mums sagaida Dieva vārds. Mīlestību, kas ir vērsta uz citiem, nevis uz sevi. Ja kāds domā, ka šādi dzīvot nav iespējams, tad šis cilvēks nesaprot evaņģēliju. Tad ir jāatgriežas pie jautājumiem par to, kā Kristus ir kalpojis draudzei un kā Viņš ir pazemojies ļauno mācekļu labā. Skaidrs ir tas, ka neviens Kristus sekotājs, tai skaitā arī pats Pāvils, nespēj šos vārdus pilnīgi īstenot. Runa nav par pilnību, bet gan par to, ka šis ir tas ceļš, kurā Dieva draudze tiek Svētā Gara virzīta. Ikviens, kurš grib sekot Garam, lai seko šiem Pāvila vārdiem.

Kā tas izmaina skatījumu?

Kā šie Pāvila vārdi palīdz Raimondam? Kā šie vārdi sekmē to, ka Raimonds ne tikai pastāv, bet tik tiešām sekmīgi kalpo Kaspara vadītajā draudzē? Pirmkārt, šie vārdi nepasaka to, ka Raimonda atšķirīgā pieeja lietām ir nepareiza. Dievs viņu ir radījis tādu, ka emociju izpaušana nav viņa stiprā puse, nedz arī viņam saistoša. Viss ir kārtībā ar to. Tā vietā Kungs ir devis Raimondam stipru prātu, asu loģiku un spēju analizēt lietas. Otrkārt, Dievs šeit mudina Raimondu domāt ne tikai par sevi, bet par citiem draudzē. Dievs ļoti konkrēti Raimondu mudina domāt par ticības brāli Sandri, kurš ļoti labi spēj uztvert emocionālas svētrunas. Sandris ir priecīgs slavēt Dievu ar dziesmu, kur vārdi tiek atkārtoti, kur rokas tiek paceltas un reizēm pat lietas prieka asaras.

Kungs Jēzus liek paraudzīties Raimondam uz draudzi un padomāt par visiem Sandrim līdzīgajiem, kuri tiek svētīti caur šo kalpošanu. Pēc šādām pārdomām Raimonds neviļus sāk smaidīt, pateikties. Kāpēc? Jo viņš ir priecīgs Garā par to, ka draudze kalpo saviem cilvēkiem. Raimonds saprot, ka viņa pirmais jautājums par draudzes dievkalpojumu nedrīkst saistīties ar viņu pašu. Nē, pirmajam jautājumam būtu jābūt šādam: “Kā mēs varam lietas darīt tā, lai mūsu emocionālie un atklātākie ticības brāļi un māsas varētu slavēt, klausīties un vienoties lūgšanā?” Skaidrs ir tas, ka šī ir dīvaina domāšana. Bet Jēzus domāja tieši tāpat. Kad Viņš karājās pie krusta Golgātā, Viņš nedomāja par Sevi, bet par mums. Par mani, par tevi, par grēciniekiem, kuri bez Viņa nāves mirs mūžīgi. Pēc Pāvila vārdu pārdomām Raimonds sāk raudzīties uz lietām citādāk. Viņš nepaliek emocionālāks, bet viņa sirds pievēršas tādiem kristiešiem, kuri tādi ir!

Bet kā ar atšķirībām?

Bet, kur gan paliek Raimonda atšķirības? Tas neizplēn. Viņš tik un tā slikti panes emociju viļņus, kuri ir dievkalpojumos. Viņam tie nepatīk. Bet pēc kāda atklātas sarunas ar Kasparu, Raimonds ir pamanījis, ka lietas sāk mainīties. Draudzes vadība dod iespēju vadīt lūgšanas ne vien tiem, kuri to dara ļoti emocionāli, bet arī tos kuri lasa no lapas. Un Raimondam par pārsteigumu mācītājs Kaspars mēdz kļūt piezemētāks dažās uzrunās. Kāpēc? Arī uz Kasparu Dievs ir runājis caur vēstules Filipiešiem otro nodaļu. Arī mācītājs Kaspars domā par to, kā labāk kalpot Raimondam un viņa personībai līdzīgiem cilvēkiem. Viņam tas nenākas viegli, un viņš nenoliedz savu tieksmi būt eksplozīvam un emocionālam uzrunās. Taču Kaspars to dara veidā, lai citi netiktu kaitināti un atgrūsti.

Domāsim tā kā Jēzus!

Kas tad ir tās galvenās atziņas, ko mēs varam mācīties no šiem piemēriem? Būtībā ir divi lielie pieturas punkti, kuri mums jāņem vērā. Pirmkārt, nenoliegsim to, ka Dievs mūs ir izveidojis atšķirīgus. Dievs pirms pasaules radīšanas jau nolēma to, kāda būs mūsu personība un kādi komunikācijas veidi mums piemitīs. Slavēsim Kungu par to. Padomājiet par šo šādi. Baznīcai bija vajadzīgs eksplozīvais Mārtiņš Luters un ieturētais Žans Kalvins. Viens bija kā vulkāns, otrs bija kā rāmis, kas apkopo kristīgo mācību. Nekas jau nav mainījies. Dievs liek vienā draudzē “rāmjus un vulkānus”! Apzināsimies savu personisko īpatnību un rīkosimies tā, lai caur to ieguveja ir drauze un evaņģēlijs.

Otrkārt, turēsim prātā Pāvila mudinājumu iz Filipiešiem 2:4 – “Rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par citu labumu”. Domāsim ne vien par to, kas mums patīk, bet arī par to, kas patīk citiem. Šis princips attiecās pilnīgi uz visiem. Neemocionālajiem ir jādomā par emocionālajiem un emocionālajiem par neemocionālajiem! Kā vieni tā otri ir aicināti dāvāt Kristus mīlestību viens otram.

Draudze ar pareizo attieksmi

Ja mēs šādi turēsimies draudzēs, tad mūsu vidū būs aizvien vairāk apmierinātības. Būs mazāk kurnēšanas, būs vairāk prieka, pateicības un pasaule redzēs, ka mēs tik tiešām esam Kristus mācekļi! Šis raksts apzināti neieskicē to, kā praktiski īstenot šādu nostāju. Tas nav tik būtiski šajā brīdī. Tur, kur Kristus mīlestība tiks saprasta, tur arī draudze atradīs gudrību kā to izdzīvot. Tas nenozīmē to, ka mēs šeit virs zemes piedzīvosim pilnību. Protams, ka mēs reizēm nebūsim apmierināti ar to, kāda ir draudzes kalpošana. Protams, ka ticīgiem reizēm liksies, ka mācītāja svētrunas ir pārāk monotonas, sausas, vai tieši otrādāk – pārāk liriskas un emocijām bagātas. Bet viens ir skaidrs gan.

Lai Kristus prāts un attieksme pret citiem mūs pārņem aizvien vairāk. Lai Viņa nodoms valda, nevis mūsu egoisms. Nepagursim vienam otru mīlēt. Ne vien tikai vārdos, bet arī tajā, kā tiek veidota un vadīta draudze un tās dzīve.

Foto: Wylly Suhendra no Unsplash.