Svarīgie sīkumi

“Kas tur ir ar tām zivīm?” Šādu jautājumu man ir uzdevis ne viens vien cilvēks, kurš, studējot Jāņa evaņģēliju ir nonācis līdz 21. nodaļai. Šī nodaļa apraksta to, kā pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās saviem mācekļiem, kuri ir atgriezušies pie sava vecā aroda – zvejošanas. Jēzus pamudināti, vīri vēl pēdējo reizi izmet tīklu, un noķer varen negaidītu lomu: 153 zivis (Jāņa evaņģēlijs 21:11). Kāpēc tik precīzs skaitlis? Uz ko tas norāda? Vai tur ir kāda slēptā nozīme? Vai Jānis mūs mudina atcerēties to, kas bija rakstīts 15. nodaļas 3. pantā (15:3)? Turklāt, kāpēc ir izcelts, ka šīs zivis bija lielas? Vai tas vispār ir svarīgi?

Ja mēs lasītu Jāņa evaņģēliju, mēs ātri vien pamanītu veselu virkni citu sadzīvisku detaļu, bez kurām evaņģēlija teksts neko nezaudētu. Varbūt pat kāds teiktu: “Izlaižot šīs detaļas, uz pergamenta atrastos vieta, pierakstīt vēl kādu Jēzus brīnumu vai pamācību.”

Redziet, visi šie “sadzīviskie sīkumi” ir svarīgi. Tie ir svarīgi, nevis tāpēc, ka tajos būtu paslēpti kādi garīgi noslēpumi. Nē, tie ir svarīgi, jo tie apliecina rakstīto vārdu patiesumu. Jāņa evaņģēlijā pierakstītie šķietami nevajadzīgie sīkumi ir pierādījumi tam, ka šeit aprakstītie notikumi ir reāli vēstures notikumi, nevis kaut kādas 4. gadsimtā izdomātas leģendas vai teikas.

Pieminēšu dažus no šiem svarīgajiem sīkumiem, ko atrodam evaņģēlija izskaņā, kur ir aprakstīta Jēzus krustā sišana, nāve un augšāmcelšanās. (Svarīga piebilde: daži no šiem pantiem prasa lielāku izskaidrojumu. Bet par to kādā citā reizē.)

Sīkumi, kas apstiprina krusta nāvi

Pāris piemēri, kuri šķietami “iejaucas” Jēzus krustā sišanas stāstījumā.

“Pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte un viņas mātes māsa Marija, Kleopa sieva, un Marija Magdalēna. Ieraudzījis savu māti un mācekli, ko viņš mīlēja, tai līdzās stāvam, Jēzus savai mātei sacīja: “Sieviete, redzi, tavs dēls!” Pēc tam viņš sacīja māceklim: “Redzi, tava māte!” Kopš tā brīža māceklis ņēma viņu pie sevis.” (Jāņa 19:25-27)

“To apliecina tas, kas to ir redzējis, un viņa liecība ir patiesa; un viņš zina, ka viņš runā patiesi, lai arī jūs ticētu.” (Jāņa 19:35)

No vienas puses, ja šie daži panti nebūtu pierakstīti, mēs kā lasītāji neko daudz nezaudētu savā izpratnē par Jēzus krusta nozīmīgumu. Taču, no otras puses, Jānis ir vēlējies šos pantus ielikt, lai mēs nešaubītos par to, ka viss patiešām notika tā, kā tas ir pierakstīts.

Sīkumi, kas apstiprina augšāmcelšanos

Vēl pāris “sīkumi”, kas minēti saistībā ar Jēzus augšāmcelšanos.

“Abi skrēja kop, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā.” (Jāņa 20:4-7)

Pirmkārt, jūdu vīrieši neskrēja. Tas bija necienīgi. Kāpēc šie vīri ir atspoguļoti, darām to, kas nepiedien?

Otrkārt, kāpēc izcelt to, kur un kā ir nolikts katrs no autiem? Hmmm. Varbūt tāpēc, ka tā arī bija?

Un tad vēl tās zivis. “Tad Sīmanis Pēteris aizgāja un izvilka krastā tīklu, pilnu ar lielām zivīm, skaitā simt piecdesmit trīs. Bet tīkls nebija saplīsis, kaut arī zivju bija tik daudz.”

Tā vietā, lai mēs meklētu sazin kādu tur ezotērisko “lasi starp burtiem” vēstījumu, manuprāt, visloģiskākais skaidrojums visiem šiem “sadzīves sīkumiem” ir tas, ka tie kalpo kā šie nelielie tekstuālie rīki, kuri šos notikumus sasaista ar vēsturi. Šīs detaļas ir šeit, jo notika tieši tā, kā tas šeit ir pierakstīts. Protams, šīs mazās detaļas nav vienīgās norādes uz to, ka, lasot Jāņa evaņģēliju, mēs lasām vēsturi.

Ko mēs no tā visa varam mācīties? To, ka Jaunā Derība ir uzticams dokuments. Tās saturs apraksta reālus notikumus, kuri ir risinājušies pirmā gadsimta Tuvajos Austrumos. Kristus patiesi mira pie krusta un augšāmcēlās, lai mums dāvātu attaisnošanu, mieru ar Dievu un mūžīgo dzīvību.

Kad lasām Bībeli, arī sīkumiem ir nozīme.