Pazemīgais vulkāns – Mārtiņš Luters

Grēcinieks, kurš dzīvo no Dieva žēlastības

Viņu var mīlēt, viņu var ienīst, bet viņu nevar ignorēt. Tieši šādas sajūtas pārņem, lasot un domājot par Mārtiņa Lutera dzīvi, darbu un mācību. Viņš bija viens no 16. gadsimta ievērojamākajiem reformatoriem, un nebūtu pārspīlēts teikt, ka viņam nav līdzīgo.

Viņa darba apjoms ir milzonīgs (teoloģiski traktāti un grāmatas, sprediķu krājumi, Bībeles grāmatu komentāri, himnas un baznīcas dziesmas). Ar darbiem un pētījumiem par Luteru vien varētu piepildīt nelielu bibliotēku. Būtu smieklīgi šī mazā rakstiņa ietvaros mēģināt uzskaitīt šī vācu reformatora dažādās idejas un sasniegumus. (Grāmatnīcās ir pieejama viena otra grāmata latviešu valodā, kur tas ir brīnišķīgi izklāstīts – noteikti pērciet un izlasiet!)

Taču būtu labi uz mirkli apstāties un padomāt par Luteru kā cilvēku, un to, kā viņa kļūdas, vājības un grēki pasvītro vienu no viņa svarīgākajām mācībām.

Viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Lutera dzīvē bija tas brīdis, kad viņš beidzot saprata viena īsa teikuma nozīmi: “Taisnais no ticības dzīvos.” (Rom. 1:17) Visi cilvēki ir grēcinieki un nekādi labie darbi, domas, vārdi, nopelni, lai cik to arī nebūtu šo faktu nevar mainīt. Vienīgā lieta, kas zudušam grēciniekam dāvā glābšanu ir žēlastība, ko Dievs dāvā caur Jēzus Kristus krusta nāvi. Ikviens, kurš ticībā saņem šo Dieva nepelnīto dāvanu, tiek glābts, attaisnots un samierināts ar Dievu! Atminoties šo apskaidrības mirkli, Luters rakstīja: “Kad es to atklāju, es piedzimu no Svētā Gara. Paradīzes durvis plaši atvērās, un es pa tām iegāju!”

Kas par brīnišķīgu patiesību! Tā dāvā dzīvību, brīvību un tā ir tik ļoti nepieciešama šo līkumoto kristieša dzīvi dzīvojot.

Lutera dzīve ir pilna ar drosmīgiem, pārgalvīgiem un pat varonīgiem notikumiem: nopratināšana Vormsā, slēpšanas Vartburgas pils tornī, mūķeņu nolaupīšana no klostera (jā, tas patiešām notika!) un daudzi, daudzi citi. Viņš bija gatavs cīnīties un mirt par to, ko viņš saskaņā ar Rakstiem, uzskatīja par patiesu esam. Nekādu kompromisu. Nekādas atkāpšanās.

Un tomēr Luters bija grēcinieks. Peccator vulgaris – grēcinieks parastais.

Viņa darbu lappusēs varam skaidri ieraudzīt viņa skaļo un dižmanīgo dabu. Pret saviem pretiniekiem Luters bija augstprātīgs, tiešs un verbāli pazemojošs (nelielā grāmatiņa “Galda runas” ir pilnas ar sulīgiem epitetiem, kas ir veltīti gan pāvestam, gan turkiem). Lutera nelokāmā nostāja, piemēram, sakramentu jautājumā noveda pie tā, ka citādāk domājošos protestantu kristiešus viņš neuzskatīja par patiesiem kristiešiem (nabaga Cīrihes reformators Cvinglijs, piemēram, pēc Lutera domām bija “ļaunuma pārņemts fanātiķis”). Tāpat nav nekāds noslēpums, ka savas dzīves vēlākajos gados ļoti nejaukā veidā uzbruka ebrejiem, aicinot dedzināt viņu sinagogas un grāmatas (te gan jāsaka, ka Lutera antisemītisms raksturoja tā laika vispārējo noskaņojumu). Lutera vulkāniskā personība mūsdienu politkorektuma laikmetā daudziem no mums liktu nepatikā sarauties.

Kļūda būtu šos Lutera dzīves neglītos grēkus mēģināt paslēpt tikai tādēļ vien, ka viņš ir mūsu varonis. Bet tikpat nepareizi būtu Luteru un viņa mācību izmest mēslainē tikai tādēļ vien, ka viņš bija grēcinieks.

Luters kā cilvēks saprata, ka nav nekas, ko mēs varētu nest Dieva priekšā un teikt: “Lūk!” To spilgti apliecina viņa pēdējie vārdi, atrodoties uz nāves gultas: “Mēs esam ubagi, un tā ir tiesa.” Netīri un necienīgi, tomēr Kristū mazgāti un darīti par cienīgiem!

Šajās dienās no jauna pārdomājot savu protestantu mantojumu, nevairīsimies no savu sentēvu grēkiem. Un neļausim tam mazināt evaņģēlija patiesības, par kurām viņi bija gatavi cīnīties un mirt. Sekosim Luteram un drosmīgi stāvēsim par to, ko Bībele māca pat tad, ja riskējam piedzīvot grūtības, ciešanas un pārbaudījumus, nievas un paļas. Sekojot grēciniekam Luteram, paļausimies uz Dieva žēlastību gan pestīšanā, gan kristīgajā dzīvošanā.

Un varbūt ir situācijas, kurās, saskaroties ar apkārtējās sabiedrības mācību, uzskatiem un rīcību, mums vajadzētu arī nedaudz no Lutera pazemīgā vulkānisma. Soli Deo Gloria!

Foto: no PxHere.